Par siltumenerģijas piegādes līguma noslēgšanu

Dzīvokļu īpašnieku biedrība „Skolas 34, Jūrmala” (turpmāk – DzĪB) ir izanalizējusi 2009.gada 1.jūnija „Siltumenerģijas piegādes līgumu Nr.126” (turpmāk – Līgums) lai noskaidrotu līguma atbilstību likumiem, kādi bija spēkā līguma parakstīšanas brīdī, spēkā esošajiem likumiem un DzĪB patiesajai gribai. DzĪB viedoklis – Līgums ir spēkā neesošs. Viņš ir pretrunā ar likumiem, kādi bija spēkā līguma parakstīšanas brīdī, spēkā esošajiem likumiem un DzĪB patiesajai gribai sekojošu iemeslu dēļ.

Saskaņā ar Civillikuma 1440.pantu „Lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi – bez maldības, viltus vai spaidiem”. Maldības dēļ DzĪB Līguma parakstīšanas brīdi bija nepareizs, īstenībai neatbilstošs priekšstats par apstākļiem, kas saistīti ar darījuma priekšnoteikumiem, Līguma saturu, Līguma tiesiskajām sekām.

 

Apstākļi, kas saistīti ar darījuma priekšnoteikumiem.

Lai nodrošinātu dzīvojamo māju, pēc adreses: Skolas iela 34, Jūrmala (turpmāk – Objekts), ar apkuri ir nepieciešams nodrošināt siltumenerģijas piegādi. Saskaņā ar likuma „Enerģētikas likuma” 46.panta 1.daļu  „Siltumapgādi veic energoapgādes komersanti enerģijas lietotāju nodrošināšanai ar siltumenerģiju ēku un būvju apsildei, ventilācijai (vēdināšanai) un karstā ūdens sagatavošanai enerģijas lietotājiem optimālā veidā, ievērojot ekonomiskos, sociālos, vides aizsardzības un kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumus”, 46.1panta 1.daļu: „Siltumenerģiju lietotājam piegādā šā likuma 46.panta pirmajā daļā paredzētajā kārtībā un saskaņā ar energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja noslēgto līgumu par siltumenerģijas piegādi (turpmāk – līgums). Ja līgums nav noslēgts, siltumenerģiju lietot aizliegts”. Minētā likuma 1.panta 38.punkts nosaka, ka galalietotājs – enerģijas lietotājs, kurš pērk enerģiju izlietošanai paša vajadzībām (galapatēriņam), arī 39.punkts nosaka, ka mājsaimniecības lietotājs – galalietotājs, kurš pērk un izlieto enerģiju savā mājsaimniecībā paša vajadzībām (galapatēriņam), izņemot komercdarbības vai cita veida profesionālās darbības vajadzībām. No atreferētajām tiesību normām redzams, ka līgums par siltumenerģijas piegādi tiek slēgts starp siltumenerģiju lietotāju un energoapgādes komersantu, par siltumenerģiju lietotāju var būt tikai persona, kura pērk un izlieto siltumenerģiju savu ēku un būvju apsildei, karstā ūdens sagatavošanai paša vajadzībām, tas ir galalietotājs – enerģijas lietotājs, kurš pērk enerģiju izlietošanai paša vajadzībām (galapatēriņam). No tā izriet, ka „Enerģētikas likums” ļauj būt par siltumenerģijas lietotāju, līgumā par siltumenerģijas piegādi Objektam, vienīgi tās dzīvokļu īpašniekiem.

Saskaņā ar Līgumu, SIA “Jūrmalas siltums” ir energoapgādes komersants,  bet siltumenerģijas lietotājs ir juridiska persona DzĪB, nevis Objekta dzīvokļu īpašnieki. Objekta dzīvokļu īpašnieki ir galalietotāji, kuri pērk un izlieto enerģiju savā mājsaimniecībā paša vajadzībām (galapatēriņam). Tātad no augstākminētā izriet, ka Objekta dzīvokļu īpašnieki pērk siltumenerģiju no DzĪB. „Enerģētikas likuma” 1.panta 41.punkts nosaka, ka lietotājs, kurš pērk un pārdod (piegādā – pārdošanas nozīmē) enerģiju citam enerģijas lietotājam – tirgotājs. Tātad pamatojoties uz „Enerģētikas likuma” 1.panta 2.punktu izriet, ka DzĪB veica komercdarbību enerģētikas jomā, kurai ir nepieciešama licence. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.2 pants nosaka, ka par komercdarbības uzsākšanu bez reģistrēšanas vai bez speciālās atļaujas (licences),  ja tās nepieciešamību nosaka likums vai Ministru kabineta noteikumi –  uzliek naudas sodu fiziskajām personām no divsimt līdz piecsimt latiem, bet juridiskajām personām – no piecsimt līdz trīstūkstoš latiem, konfiscējot administratīvā pārkāpuma priekšmetus un izdarīšanas rīkus vai bez konfiskācijas.

Īstenība, DzĪB nav energoapgādes komersants. Tātad DzĪB nevar būt par lietotāju, kurš pērk un pārdod enerģiju citam enerģijas lietotājam. Kā arī DzĪB nav galalietotājs, tāpēc ka nav Objekta dzīvokļa īpašnieks. No tā izriet, ka „Enerģētikas likumus” neļauj DzĪB būt par dalībnieku līgumā par siltumenerģijas piegādi Objektam.

Savukārt Latvijas Republikas Ministru kabineta 1994.gada 18.oktobra noteikumu Nr. 204 „Par siltumenerģijas piegādes nosacījumiem” (turpmāk – Noteikumi Nr.204) 1.punkts nosaka, ka dzīvojamo māju centralizēto apkuri un apgādi ar karsto ūdeni nodrošina un samaksu par šiem pakalpojumiem veic uz līguma pamata, kuru mājas īpašnieks vai viņa pilnvarota fiziska vai juridiska persona  noslēdz ar siltumenerģijas piegādātāju. Minēta noteikuma 2.punkts nosaka, ka līdzšinējie līgumi par siltumapgādi ir spēkā, un, ja nepieciešams, tie precizējami atbilstoši šiem noteikumiem. Tātad, Noteikumi Nr.204 arī neļauj DzĪB būt par dalībnieku līgumā par siltumenerģijas piegādi Objektam.

„Enerģētikas likuma” 1.panta 1.punkts nosaka, ka iegūtā siltumenerģija, šā likuma izpratnē, ir prece ar noteiktu vērtību. Saskaņā ar  likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 1.panta 1.punktu: „prece – jebkura lieta (īpašums), kuru īpašnieks maina pret atlīdzību”, 2.punktu: „preču piegāde – darījums, kas izpaužas kā īpašuma tiesību uz lietu nodošana citai personai, lai tā varētu rīkoties ar lietu (īpašumu) ”. Siltumenerģija (turpmāk – Prece), nav lieta kura saistīta ar  dzīvokļa īpašuma uzturēšanu un saglabāšanu, bet saistīta ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (sk. likums „Par dzīvojamo telpu īri” 11.3 pants, „Dzīvokļa īpašuma likums” 10.pants 3.punkts ). Tas nozīmē, ka tieši dzīvokļa īpašnieks, kas lieto šo Preci, ir šīs Preces lietotājs. Tiesības lietot lietu ietilpst īpašuma tiesības sastāvā (sk. CL 927.pants). Tāpēc tikai lietas īpašniekam ir tiesība lietot viņam piederošo lietu plašākā nozīme, tai skaitā patērēt (sk. CL 1038.pants). Citiem vārdiem, lai dzīvokļa īpašnieks varētu  lietot lietas un pakalpojumus, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu, viņam jābūt par šīs lietas īpašnieku. Lai lietas īpašuma tiesības pāriet uz dzīvokļa īpašnieku, nepieciešama nodošana (sk. CL 987.pants). Īpašuma iegūšana ar nodošanu pēc būtības rezumē tiesisko darījumu. Piegādes līgums ir tiesiskais darījums. Piegādes līguma ekonomiskais rezultāts ir lietas nodošana īpašumā citai personai (sk. CL 2109.pants). No tā izriet, ka Objekta dzīvokļu īpašniekiem jābūt par Līguma subjektu. Ja tas nebūtu, tad saprotams, ka darījums nevar dot iecerēto rezultātu – jābūt par lietas (siltumenerģijas)  lietotājiem. Tātad pārvaldnieks, slēdz līgumu par pakalpojumu piegādi un lietošanu dzīvokļu īpašnieku labā un viņu vārdā, un viņa rīcības sekas ir automātiski saistošas dzīvokļu īpašniekiem (sk. CL 1515.pants).

Civillikuma 1414.pants nosaka, ka par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tikai tas, kas nav izņemts no privāttiesiskas apgrozības; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Siltumenerģija ir lieta, kuras apgrozība ir ierobežota. DzĪB, lai būtu par darījuma dalībnieku, ir jābūt sabiedrisko pakalpojumu licencei (sk. likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 16.pants 3.daļu) un licence siltumenerģijas tirdzniecībai (sk. „Enerģētikas likums” 1.pants 18.punkts). Šī īpašība, licenču neesamība, neļauj DzĪB būt par līguma dalībnieku, ir svarīga nozīme.

2008.gada 21.augustā Jūrmalas pilsētas Sabiedrisko pakalpojumu regulators ar lēmumu  Nr.4 „Par SIA „Jūrmalas siltums” siltumenerģijas tarifiem” (turpmāk – JSPR lēmums) noteic divas tarifu grupas: siltumenerģijas tarifs juridiskajām personām un  siltumenerģijas tarifs iedzīvotājiem dzīvojamās ēkās ar uzstādītiem siltumskaitītājiem. Turklāt 2010.gada 14.aprīlī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes lēmuma Nr.1/7 „Siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifu aprēķināšanas metodika” (turpmāk – SPRK lēmums) 2.8.pukts nosaka, ka siltumenerģijas tarifs ir siltumenerģijas izmaksas attiecinātas uz lietotājiem pārdotās siltumenerģijas vienību, un komersants saņem maksājumus par siltumenerģiju pēc noteiktā tarifa par patērēto siltumenerģiju. Vienlaikus SPRK lēmuma 2.5.pukts nosaka, ka siltumenerģijas lietotājs – fiziska vai juridiska persona, kas siltumenerģiju pērk no komersanta un patērē savām vajadzībām vai lieto to energoapgādē vai cita veida komercdarbībā. Tātad var secināt, ka pamatojoties uz JSPR lēmumu,  daudzdzīvokļu mājās iedzīvotāji  ir sabiedrisko pakalpojumu lietotāji. Saskaņā ar Enerģētikas likuma 46.panta 1.daļu, 46.1panta 3.daļu, likuma “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 4.pantu, 22.panta 5.daļu un 2008.gada 21.oktobra Ministru kabineta noteikumiem Nr.876 „Siltumenerģijas piegādes un lietošanas noteikumi” 3.punktu, siltumenerģiju lietotājam piegādā saskaņā ar šiem normatīviem aktiem un piegādātāja un lietotāja noslēgto līgumu par siltumenerģijas piegādi, ja līgums nav noslēgts, siltumenerģiju lietot aizliegts. Tādēļ Līgumam jābūt noslēgtajam starp  Objekta dzīvokļu īpašniekiem un SIA „Jūrmalas siltums” (turpmāk – Piegādātājs). DzĪB nav sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs. Tātad viņš nevar sniegt sabiedriskos pakalpojumus dzīvokļu īpašniekiem. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 158.2pants nosaka, ka par regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu bez sabiedrisko pakalpojumu licences uzliek naudas sodu  amatpersonām – no simt līdz četrsimt latiem, bet juridiskajām personām – no simt līdz piectūkstoš latiem. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, – uzliek naudas sodu amatpersonām – no simt līdz piecsimt latiem, bet juridiskajām personām – no divsimt līdz desmit tūkstoš latiem.

Administratīvā apgabaltiesa 2011.gada 21.aprīlī lēmumā lietā Nr.A43003611 secinājusi, ka par pārvaldīšanas darbībām ir atbildīga dzīvokļu īpašnieku kopība, kura arī slēdz līgumus ar attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem (ja nevēlas pilnvarot pārvaldītāju) par dzīvojamās mājas nodrošināšanu ar obligātiem pakalpojumiem. Saskaņā ar “Dzīvokļa īpašumu likuma” 15.panta 2.daļu: „Dzīvokļu īpašnieku kopības sastāvā ir visi attiecīgās dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki”. Tātad, Administratīvā apgabaltiesa ar savu lēmumu svītroja no līguma dalībnieku sastāva pārvaldītāju, t. i. DzĪB.

 

Šī īpašība, kas neļauj DzĪB būt par līguma dalībnieku, ir svarīga nozīme. Civillikuma 1450.pants nosaka, ka ja maldība attiecas uz kāda personiskām spējām un īpašībām, darījums nav spēkā tikai tad, ja maldīgi pieņemtā īpašība pēc darījuma rakstura bijusi svarīga.

 

Līguma saturs, Līguma tiesiskās sekas.

DzĪB ir Objekta kopīpašumā esošās daļas pārvaldnieks –  kas veic dzīvojamās mājas īpašnieka uzdotās pārvaldīšanas darbības (sk. „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums” 1.pants 5.punkts). Par pakalpojumu nodrošināšanu dzīvojamai mājai ir atbildīga dzīvokļu īpašnieku kopība (sk. „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums” 5.pants 1.daļa). Pārvaldnieks, dzīvokļu īpašnieku vārdā, noslēdz līgumu par pakalpojumu piegādi un lietošanu, tai skaitā siltumenerģijas piegādi (sk. „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums” 10.pants). Pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās neregulē „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums” piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumu (sk. „Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums” 11.pants 1.daļu). Tādēļ, dzīvokļu īpašnieku un pārvaldnieka (respektīvi, DzĪB) attiecības pret trešam personām nosakāmas pēc vispārējiem noteikumiem par vietniecību (sk. Civillikums 2294.pants). Pārvaldnieks (DzĪB) darbojas dzīvokļu īpašnieku vārdā atklāti, jo darbojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā līgumiskais pārstāvis. Saskaņā ar Civillikuma 1515.pantu, ja kāds darbojas atklāti kā otra vietnieks, t.i. noslēdz līgumu tieši viņa vārdā, nepārkāpdams savas varas robežas, tad līgums, tikai pienākumu, kā arī tiesību ziņā, saista tieši pašu atvietojamo. Tātad, pārvaldnieks slēdz līgumu par pakalpojumu piegādi un lietošanu dzīvokļu īpašnieku labā un viņu vārdā.  Pārvaldnieka rīcības sekas automātiski ir saistošas dzīvokļu īpašniekiem un viņi kļūst par līguma dalībniekiem, un līguma spēks ir attiecināms tikai uz dzīvokļu īpašniekiem. Tādēļ Līgumam jābūt īstenībā noslēgtajam starp Objekta dzīvokļu īpašniekiem un Piegādātāju, bet DzĪB slēdz Līgumu dzīvokļu īpašnieku labā un viņu vārdā.

No minētā var secināt, ka Līgumā ievaddaļa nepareizi norādītas līguma puses. „Lietotājs” Līgumā jābūt Objekta dzīvokļu īpašniekiem. Šobrīd Līguma tiesiskās sekas, tiesības un  pienākumi saista tieši DzĪB, kas ir pretrunā Civillikuma 1515.panta noteikumiem. DzĪB (biedrībai) personu samainījums Līgumā ir būtiska nozīme. Civillikuma 1450.pants nosaka, ka ja maldība attiecas uz kādu personu darījumā, tad tas nav spēkā, ja vien personu samainījums nav bez jebkādas nozīmes tam, kas maldījies.

 

Apkopojot visu iepriekš minēto, redzams, ka Līgums ir spēkā neesošs. Spēkā neesoši līgumi ir tādi līgumi, kas vispār nekad nav ieguvuši saistošu spēku, tātad no juridiskā viedokļa nekad nav bijuši.

Tādējādi, pamatojoties uz augstāk minēto, uzskatu, ka ir pamats slēgt jaunu siltumenerģijas piegādes līgumu, jo Līgums ir spēkā neesošs, pretrunā ar likumiem un DzĪB patiesajai gribai.

 

Ar cieņu,

Valdes priekšsēdētājs           M. Vasiļevskis